Bezdarbs — страница 2

  • Просмотров 3688
  • Скачиваний 100
  • Размер файла 20
    Кб

ģimenes saimniecībā strādājošie neapmaksātie ģimenes locekļi un radinieki. Pēdējo piecu gadu laikā strauji pieaug nodarbināto skaits nekustamā īpašuma izmantošanā, nomā un komercdarbībā, valsts pārvaldē un aizsardzībā, obligātā sociālā apdrošināšanā, vairumā un mazumtirdzniecībā, sadzīves priekšmetu remontā, toties samazinājās veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē, kā arī finansu starpniecībā. Novērojama ražošanas sfēras sarukšana Vidējais laiks, cik ilgi darba meklētāji bijuši bez darba, ir 28 mēneši. Gandrīz trīs ceturtdaļas no visiem darba meklētājiem meklē darbu ilgāk par 6 mēnešiem. 3. Bezdarba plusi un mīnusi no bezdarbnieka puses Tikai 40,8% bezdarbnieku saņem bezdarbnieku pabalstu. Pārējie

bezdarbnieki var cerēt saņemt dažus sociālas palīdzības veidus no savas pašvaldības. Ja šīs pabalstu un palīdzības summas salīdzinājumā ar reālajiem vienkārši izdzīvošanai nepieciešamajiem izdevumiem, no kuriem “lauvas tiesu” pilsētnieku trūcīgajās ģimenēs veido maksa par centralizēto apkuri, no kuras praktiski nav iespējams atteikties (savdabīgs apkures nodoklis!), kā arī nesamērīgi dārgais sabiedriskais transports, var secināt, ka darbu zaudējušam cilvēkam (ja vien viņam nav nopietnu ietaupījumu) nepietiek līdzekļu un resursu, lai pārdzīvotu bezdarba periodu un atrastu jaunu darbu. Līdz ar to viņu reāli gaida izlikšana no dzīvokļa, kurai var sekot sociālā statusa krišanās un personības degradācija. Īsāk sakot –

valstī nav reālu sociālo garantiju. Bezdarbs – tā ir sociāla slimība. Tās ir nemitīgas bailes, kuras pakāpeniski saēd cilvēku. Bailes par izdzīvošanu. Bailes tikt izliktam no dzīvokļa. Bailes zaudēt darbu. Katram ir tiesības domāt, ka personīgi man tas neskar , tomēr šī baiļu izjūta, bezdarba un nabadzības klātbūtne ir jūtama visā sabiedrībā. Bailes zaudēt darbu – sociālā spriedze. Darbs nav tikai materiālo prasību nodrošināšanas avots, bet dod savas vērtības apziņu, liek justies nozīmīgam. Zaudējot darbu, cilvēki nevienmēr var apmierināt šīs svarīgās vajadzības, un tas var būt nomāktības un dažādu kompleksu rašanās iemesls. Reizēm darba zaudēšana sakrīt ar problēmām personīgajā dzīvē, un cilvēkiem tādos

brīžos varētu pat noderēt psihologa palīdzība. Nodarbinātības valsts dienestā ar darba meklētāju grupām strādā psihologi, kas iesaka kā labāk meklēt darbu un tikt pāri emocionālajai krīzei. Raksturīgi ir tas, ka cilvēkiem, ilgstoši atrodoties bez darba un negūstot nekādus panākumus darba meklējumos, rodas un izstrādājas ne viens vien komplekss. Viņi labu atspaidu rod darba meklētāju klubos, kur valsts atalgoti psihologi un juristi palīdz bez darba palikušajiem, organizē saskarsmes psiholoģijas un lietišķās psiholoģijas nodarbības citiem vārdiem – palīdz apgūt to, ko sauc par spēju piedāvāt sevi darba tirgū. Taču palīdzēt arī var vienīgi tiem cilvēkiem, kuri paši to vēlas. Jo piemēram, cilvēki , kam bezdarbnieka pabalsts

ir 200 un pat 250Ls mēnesī, nebūt nav ieinteresēti iesaistīties darbā, jo ar šādu naudu, kas tūkstošiem cilvēku rādās vien sapņos, itin mierīgi var 2 vai 3 mēnešus atpūsties. Un tikai tad, kad pabalsta summa ievērojami samazinās, šie cilvēki sāk nopietnāk domāt par strādāšanu. Par laimi, tādu bagātu bezdarbnieku nav daudz. Turklāt tagad, kad noteikti pabalstu griesti, lielo pabalstu saņēmēji, jādomā, aktivizēsies. Ir vēl tāda kategorija – pasīvie bezdarbnieki (pēc NVD datiem Latvijā apmēram 20%2). Daudzi pasīvie bezdarbnieki nemaz necenšas darbu meklēt, jo ir iemācījušies dzīvot bez regulāriem ienākumiem. Bezdarbnieka statuss noder, lai par valsts līdzekļiem apgūtu jaunu arodu. Valsts nodarbinātības dienesta (VND)

pārziņā esošā apmācības un pārkvalifikācijas programma, kuras lietderību skeptiķi sākumā apšaubīja, gūst arvien lielāku atsaucību. Gan cilvēki paši atzīst, ka bez jaunām zināšanām darbu neiegūt, gan arī darba devēji sapratuši, ka izglītots darbinieks firmas labā spēj izdarīt vairāk. Valsts, savukārt, ir ieinteresēta, lai ikviens pelna pats, lai nebūtu uzturams uz nodokļu maksātāju rēķina. Kāpēc cilvēki tomēr neiekārtojas darbā? Iemeslu spektrs ir plašs, sākot ar objektīvajiem – slimības, cilvēki iekārtojas, bet strādā nelegāli, t.i. uzņēmēji nenoformē dokumentus, nemaksā nodokļus un strādājošais nedrīkst to teikt valsts darbiniekiem, un beidzot ar subjektīvajiem – neuzņēmība, neveiksmes, negribēšana